Spējas » Gaišredzība

Kā tikt pāri pārdzīvotajam?

Šīs diskusijas valoda latviešu. Diskusija lasīta 2080 reizes
2012.08.20. 19:07
Kā lai tiek pāri pārdzīvotajam. Sanāca atrast cilvēka līķi,kurš bija izdarījis pašnāvību. Jautājums ir tāds, kā lai tiek pāri, kā nedomāt par notiekošo...?
2012.08.20. 21:03
Tās ir bailes no nāves....bet mums katram tas būs vēl priekšā...
ko cepties,labāk papētīsim, kas notiks pēc nāves-kā transformēsies mūsu ķermeņi...kas paliks pāri....
Iepazīsim šos procesus jau tagad, tad nevajadzēs pārdzīvot par to, ka kāds ir pakāries....
Ļoti labi nāves aspekti ir aprakstīti pareizticīgo baznīcas literatūrā.

''Nāve iestājas tajā mirklī, kad cilvēks pēdējo reizi izelpo un tā izpaužas kā pilnīga dvēseles atdalīšanās no ķermeņa.
Starp visiem noslēpumiem, ar kuriem cilvēks saskaras kopš laika sākuma, nāves jautājums viņu nodarbina un satriec vairāk par citiem. Nāve ir iznākums, no kura neviens nespēj izvairīties.

Patiesībā mums visiem kādreiz būs jāmirst un jāšķiras no mīļiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esam nodzīvojuši dzīvi. Vienīgais, ko mēs nezinām - kur, kad un kā tas notiks. Daudziem šis neizbēgamais dzīves notikums liekas šausmīgs kaut vai fizisku un morālu ciešanu dēļ, kuras ar to saistās.

Šīm dabiskajām un saprotamajām bailēm pievienojas tas, ka neviens nespēj aprakstīt „dzīvi pēc tam” ar zināšanām par to, vai pastāstīt par savu nāvi. Šādā aspektā nāve patiešām ir daļa no nezināmā, šī termina visfilozofiskākajā nozīmē. Tomēr pagātnes rozenkreiceri mums atstājuši zināšanas, kuras ievērojami apgaismo šo dižo noslēpumu.

Pirmajā mirklī tas šķiet pretrunīgi, taču mūsu priekšstati par nāvi lielā mērā ietekmē mūsu dzīvi, jo tie nosaka arī morālas vērtības, kurām mēs ticam un mūsu uzvedību.
Šai problēmai vispārējā nozīmē ir divas pieejas: materiālistiska un spirituāla. Tiem, kuri noliedz dvēseles un Dieva eksistenci, nāve nozīmē dzīvības izbeigšanos un absolūtu izzušanu.

Uzskatot, ka cilvēks ir tikai fizisks ķermenis, kuram piemīt tikai cerebrāla apziņa, viņi patiešām domā, ka nāvei seko pilnīga un galīga jebkura indivīda izzušana. Tāpēc viņu pieeja nāvei ir negatīva un viņi to uzskata kā visa, kas bijis cilvēks, izbeigšanos. Vadoties pēc šī principa, vairums materiālistu meklē laimi savu fizisko vēlmju apmierināšanā un viņu galvenie prieki balstās uz baudām, ko sniedz materiālā pasaule.

Pēc savas būtības garīgs cilvēks atzīst dvēseles eksistenci, kuru visbiežāk saprot kā nemirstīgu substanci, kura sākas Dievā. Tomēr ar šo ticību nepietiek, lai saprastu, kas ir nāve un kas tai seko. Tāpēc daudzi, lai saņemtu atbildi uz jautājumu: „Kas notiek pēc nāves?”, pievēršas reliģijai.

Nedaudz atšķirīgās formās, taču vairums ticības mācību apgalvo, ka mirušā dvēsele nonāk paradīzē vai ellē, atbilstoši tam labajam vai ļaunajam, ko savā zemes dzīvē cilvēks darījis. Pirmajā gadījumā dvēsele debesīs bauda absolūtu laimi un mūžīgi dzīvo tur kopā ar eņģeļiem. Otrajā – tā iekrīt ellē un neatlaidīgā dēmonu uzraudzībā cieš mūžīgas mokas, kurām nelaimīgie lemti. Gadu tūkstošiem šī reliģiskā aizkapa dzīves koncepcija ietekmēja simtiem miljonu cilvēku ticību un uzvedību. Tomēr arvien lielāks cilvēku skaits sāk to apšaubīt vai atsakās no tās, jo tā viņus vairs neapmierina vai liekas pārāk dogmatiska.

Cilvēka nāve parasti iestājas brīdī, kad apstājas pukstēt sirds, jo visām funkcijām un organisma šūnām pietrūkst dzīvības enerģijas, no kuras atkarīga dzīvošana. Sirds var apstāties pēc ilgas slimošanas, vecumā, no stipra šoka vai infarkta. Ja asinis nepieplūst, arī smadzenes pārtrauc strādāt, uz ko norāda taisna, horizontāla encefalogrammas līnija.

No medicīnas viedokļa šī cerebrālā „nāve” oficiāli norāda, ka cilvēks ir miris. Uzskata, ka viņš galīgi zaudē savas fiziskās un prāta spējas. Viņa ķermenis pakāpeniski atdziest, kas norāda uz vielmaiņas izbeigšanos. Pēc tam sāk sadalīties un, kā rakstīts Svētajos Rakstos, pārvēršas pīšļos. Šī iemesla dēļ līķi tuvākajās dienās nepieciešams apbedīt vai kremēt.

Rozenkreiceri uzskata, ka nāvei piemīt arī metafiziska dimensija, kura sniedzas pāri fiziska ķermeņa robežām, un sauc to par „pāreju”. Patiesībā, kad cilvēks pēdējo reizi izelpo, notiek parādība, kas pretēja tai, par kuru es runāju, apskatīdams piedzimšanu.

Momentā, kad cilvēks izelpo pēdējo reizi, viņa dvēsele atbrīvojas no ķermeņa. Atkarībā no mirušā garīgā līmeņa, šī atbrīvošanās var vilkties no dažām stundām, līdz dažām dienām. Lai cik ilgi tas nebūtu, tā iziet trīs galvenos etapus. Pirmajā dvēsele redz daudzas ainas, kuras saistās ar pagājušo dzīvi, lielākā daļa virknējas no nesaistītām acumirklīgām bērnības, jaunības vai citām sava iemiesojuma perioda atmiņām.

Pēc tam tā redz savu ķermeni un tos, kuri atrodas tam blakus. Šis skats tai nešķiet reāls, jo viņa neapzinās, ka notikusi pāreja, it sevišķi, ja nāve iestājusies nelaimes gadījuma rezultātā. Tai liekas, ka redz sapni. Spirituālistiem šis pēcnāves sapnis vienmēr patīkams un līdzinās sapnim – apgaismībai. Un otrādi – materiālists to pārdzīvo kā murgu un jūtas pazudis.

Galīgi atstājusi ķermeni, mirušā cilvēka dvēsele pilnībā apzinās, ka ir veikusi pāreju un ka viņas iemiesošanās ir noslēgusies. Šī apziņa raksturo otro pārejas etapu. Dvēsele vienlaicīgi redz gaismu, kura viņu nepārvarami pievelk. Tomēr, saprotot tās sāpes, kuras viņas „nāve” radījusi tuviniekiem, viņa kādu laiku paliek kopā ar tiem, pievērš tiem savas domas ar mīlestību un atbalstu, lai mierinātu un atbalstītu šajā pārbaudījumā.

Dvēsele visiem līdzekļiem cenšas tos mierināt un liek intuitīvi saprast, ka nāve – tās nav beigas, ka aiz nāves robežas turpinās reāla pasaule. Diemžēl sāpes un zaudējuma sajūta ir tik spēcīgas, ka tuvinieki bieži paliek savā objektīvajā stāvoklī, kas traucē viņiem saņemt šo garīgo atbalstu un palīdzību. Taču, ja viņiem izdotos pārvarēt savas sāpes un nonākt harmonijā ar neredzamo pasauli, viņi sadzirdētu dvēseli, par kuru lej asaras, vai sajustu tās klātbūtni.

Pienāk noteikts brīdis, kad mirušā cilvēka dvēsele jūt vēlēšanos un nepieciešamību attālināties no zemes un doties uz savu jauno mājvietu. Tā sākas trešais un pēdējais pārejas etaps. Citu dvēseļu pavadībā, kuras tai pretī atnākušas no viņsaules, gaismas vadīta, tā pakāpeniski paceļas Kosmiskajā Apziņā, līdz tam apziņas līmenim, kurš atbilst garīgās attīstības pakāpei, ko dvēsele sasniegusi līdz sava iemiesojuma beigām.

Sasniegusi šo apziņas līmei, tā paliek tur apzinīgas enerģijas veidā un apkopo savus zemes dzīves rezultātus, lai Dievišķās Viszinības gaismā konstatētu, kas bijis labs un kas slikts tās uzvedībā. Saņēmusi no šiem rezultātiem karmisku mācību, tā iziet attīrīšanās periodu un gatavojas savam nākamajam iemiesojumam, kopā ar citām dvēselēm, garīgu būtņu uzraudzībā.

No rozenkreiceru viedokļa, nāve nav galīgās beigas tam, kas mēs esam personības aspektā. Kā augstākminētā sekas, tā ir dvēseles pāreja un vienlaicīgi garīga atdzimšana. Tāpēc svarīgi saprast, ka tā neeksistē kā absolūta, ka tā pārstāv vienu no Kosmiskās Dzīves fāzēm, šajā gadījumā – tās neredzamo fāzi. Tāpēc, tā vietā, lai no tās vairītos vai baidītos, labāk uz to skatīties filozofiski un uzskatīt to par iesvētīšanu, kurai var un vajag gatavoties visu sava iemiesojuma laiku.

Turklāt nāve mūs tikai uz kaut kādu laiku šķir no mūsu dārgajiem cilvēkiem, kurus esam mīlējuši un ar kuriem esam kopā dzīvojuši, jo mēs atkal no jauna būsim ar viņiem kopā un gaidot jaunu iemiesošanos, iepazīsim citu eksistences formu. Neaizmirstot par tādu perspektīvu, mums jācenšas dzīvot cik vien iespējams laimīgi un cienījami šajā pasaulē''
http://www.e-mistika.lv/?txt=2...
Arī-
http://azbyka.ru/vera_i_neveri...
Img
2012.08.21. 22:10
Man grūti saprast problēmu... Es arī esmu redzējis miroņus... Vienkārši ir jāpieņem nāve, jo tā ir dabīga dzīves sastāvdaļa... Jebkas, kas ir piedzimis, reiz nomirs... Jebkas, kam ir sākums, ir arī beigas... Tas, ka pa ceļam dzīvē nākas saskarties ar zīmēm, kas par to atgādina, nenozīmē, ka uz šīs zīmes ir jāapstājas... Mēs taču neapstājamies pie jebkuras stopzīmes mūsu ceļā pavisam... Mēs to ņemam vērā un turpinām savu ceļu...

Lai mirušajiem tas, kas pienākas mirušajiem, dzīvajiem - tas, kas pienākas dzīvajiem...!
2012.09.17. 10:03
Kas notiek pēc nāves .

Herodots apgalvo, ka ēģiptieši bija pirmie, kuri zināja par dvēseles nemirstību. Viņi tiešām bija starp pirmajām vēsturē zināmajām tautām, taču ir pamats domāt, ka šo dogmu viņi saņēma no senākām, iespējams, no atlantu zināšanām. Tiešām, visas senās reliģijas balstījās uz šo doktrīnu, bez kuras reliģijas ideja zaudētu jēgu. Visās tautās senču kults pamatojas uz ideju par aizkapa dzīvi.
Nāve ir tikai transformācija, un, tāpat kā ķermeņa katra fiziskā daļiņa turpina eksistēt citā formā, tāpat arī dvēsele, augstākā substance, turpina savu evolūciju pēc nāves. Tieši tāpēc Taro kārts, kura nozīmē nāvi, tiek saukta par «Atjaunošanos». Domas par nāvi cilvēku biedē, jo saistītas ar domām par Beigām. Taču atdzimšana sevī slēpj cerību, jo nozīmē sākumu citai eksistences formai.

Dievišķīgā dzirksts, kura mīt cilvēkā, nevar ne nodzist, ne pazust, tāpat kā nevar izzust atoms, kurš veido fiziskā ķermeņa vielu. Viss ir mūžīgs, vienīgi notiek pārvērtība, jo nekas nezūd. Tāds ir likums, ko pārbaudījusi zinātne jomā, kura attiecas uz matēriju. Tāpēc neticīgajam nāve ir šausmīga. Ticīgajam – tā ir atbrīvošanās no zemes dzīves ciešanām. Pirmais no dzīves prasīs visu, ko tā var dot, jo viņam nāve – tās ir beigas. Tajā pašā laikā otrajam par viņa eksistences orientieri kļūst pārejas mirklis uz citu dzīvi.

Kad iestājas pilnīga nāve, tas ir, kad galīgi pārtrūkst saikne, kas vieno cilvēka trīs daļas, dvēsele atbrīvojas no ķermeņa, ar kuru saglabājas vāja saite, un klejo ap vietām, kur dzīvoja. Materiālām vērtībām piesaistīta cilvēka dvēsele raud par zaudējumu, jo tai trūkst iespējas gūt baudu no zemes priekiem. Tā kavējas netālu no ķermeņa, kuru atstājusi un no vietām, kurās noritēja prieka pilna dzīve, un mokās vēlmēs, nespējot tās apmierināt. Un otrādi, garīga dvēsele, kura izpildījusi savu misiju, deg nepacietībā atbrīvoties no saitēm, kuras traucē doties uz augstākiem līmeņiem

Piezīme: Enels (1863-1963)
http://www.apollo.lv/zinas/kas...
2013.03.08. 22:03
Nāves process.Antroposofija.
Jēdziens nāve attiecas tikai uz formu. Gars ir nemirstīgs. Tāpēc piedzimšana un nāve ir vien relatīvi jēdzieni. Tas, ko mēs saucam par nāvi, patiesībā ir tikai piedzimšana garīgajā pasaulē, un tas, ko mēs saucam par piedzimšanu, ir nomiršana uz kādu laiku iekšējā pasaulē.
Ja mēs esam izsmēluši kādas vienas dzīves iespējamības, tad ar miršanas norisi, no kuras maldīgi baidās, ir nepieciešams pacelties augstākās sfērās.
Sirdī atrodas tā saucamais fiziskā auguma dīgļa atoms. Rožkrustiešu valodā šis dīgļa atoms tiek dēvēts par Dieva grāmatu. Tur ir atzīmētas visas pagājušās dzīves pieredzes. Šis sevišķais atoms ir ilgstošs, un mēs to ņemam sev līdzi visās nākamajās dzīvēs, jo tas veido pamatu mūsu personībām mūžīgi mūžos. Nāve iestājas, kad savienojums starp sirdi un dīgļa atomu salūst.
Dīgļa atoma spēki kopā ar augstākajiem nesējiem – vitālo augumu, iekāres augumu un garu – izkļūst laukā pa galvas augšējo daļu. Tomēr augstāko nesēju savienojumu ar atstāto fizisko augumu rada tā saucamā sudraba aukla, kas pastāv vēl apmēram 3,5 dienas. Tā ir trīskārtīga: viena daļa sastāv no ētera, otra – no veļa (astrālās) matērijas, bet trešā – no domu (mentālās) matērijas.
Šis daļas pieder atbilstošo augumu dīgļu atomiem. Lūzums starp dīgļa atomu un sirdi rada sirds pulsācijas izbeigšanos, bet, iekams sudraba aukla nav pārtrūkusi, augums vēl nav miris.
Šajā stadijā norit ļoti svarīgs process – pagājušās dzīves panorāmas vērošana un šai panorāmā ietverto ainu iegravēšana velī. Dzīves laikā vitālā auguma atstarojošais ēteris darbojas kā jutīga plate, kurā ir atzīmētas visas domas, dvēseles pārdzīvojumi, notikumi un dzīves apkārtne.
Ēteris, ko cilvēks ieelpo līdz ar gaisu, ietver šīs ainas un ar asiņu palīdzību iegravē vitālajā augumā. Tās veido pamatu pieredzējumiem pēc nāves. Pirmo 3,5 pēcnāves dienu laikā ego iedziļinās šajā panorāmā, kas plūst viņa priekšā apgrieztā secībā. Tas nozīmē, ka dzīves pēdējais posms parādās vispirms.
Ja koncentrēšanās un panorāmas vērošana ir pilnīgi skaidra un to netraucē nekādi trokšņi vai nemiers, tad iegravējums ir dziļš un skaidrs, un dzīvē pēc nāves ego būs iespējams sevī iegravēt tikko pabeigtās dzīves pilnu garīgo vērtību.
Turpretī, ja ego tiek traucēts ar nemieru, raudām un žēlabām vai trokšņiem kā kaujas laukā, tad tā koncentrēšanās nevar būt pilnīga un pagājušās dzīves pieredze tikai viegli un nepilnīgi iegravējas velī. Rezultātā gandrīz ir zudusi visa pagājusī dzīve, tas ir, garīgās īpašības, kuras no tās iegūst, ja viss rit normāli. Mums ir ļoti jārūpējas par to, lai tikko nomirušai personai nodrošinātu mieru, lai panorāmas vērošana netiktu traucēta, jo no tā ir atkarīga sirdsapziņas attīstība un pamudinājums uz pareizu darbību nākamajā dzīvē.
Vienlaikus notiek ēteru atdalīšanās process – divu augstāko (gaismas un atstarojošā) ēteru nošķiršana no diviem zemākajiem (ķīmiskā un vitālā) ēteriem. Augstākie ēteri pieglaužas augstākajiem nesējiem un kopā ar tiem dodas uz augstākajām pasaulēm. Tur viņi darbojas kā apziņas bāze. Zemākie ēteri paliek pie blīvā auguma un iet bojā reizē ar to.
Ja nodzīvotās dzīves panorāmas vērošanas laikā ap augumu valda nemiers, ēteru nošķiršanās nevar noritēt pareizi.
Mirstošam cilvēkam nevajadzētu dot dzīvinošus līdzekļus. Tas viņam sagādā lielas sāpes un galu galā neko labu nedara.

Protams, tikai tad, ja ir skaidrs, ka dzīvi iespējams paildzināt tikai par dažām stundām vai dienām. Dzīvinošie līdzekļi augstākos nesējus negaidot ierauj atpakaļ augumā un nedaudz paildzina dzīvi, bet, ja tie netiktu lietoti, cilvēks nāves robežu pārietu ar nelielām sāpēm.
Pēc nāves ķermeni vajadzētu ievietot ledū uz laiku, kas nav mazāks par 3,5 dienām. Iebalzamēšana ir jāaizkavē, jo ego ar augumu vēl saista sudraba aukla, tādēļ iebalzamēšana var traucēt dzīves panorāmas vērošanu.
Šī paša iemesla dēļ ir jāaizkavē arī līķa sadedzināšana, jo augums daļēji vēl jūt sāpes, ja tas tiek bojāts. Pārāk ātra sadedzināšana izgaisina ēterus un izposta panorāmas protokolu, ko tie ietver. Bet pēc 3,5 dienām sadedzināšana ir ļoti ieteicama, jo tā iznīcina fizisko augumu un divus zemākos ēterus ar to magnētismu, tā nekavējoties atbrīvojot ego ceļam uz augstākajām pasaulēm.
Apbedot ķermeņa magnētisms un zemākie ēteri cilvēku uz nenoteiktu laiku piesaista zemei, parasti tik ilgi, līdz sairšana ir jūtami progresējusi vai ir pilnīga. Jebkurā gadījumā tā aizkavē ego gadiem ilgi.
Zinot faktus, kas attiecas uz miršanu un izmantojot šīs zināšanas, mēs varam mūsu draugiem un radiem, kas mirst pirms mums, izdarīt lielu pakalpojumu. Tāpat mēs varam atstāt norādījumus, kā mūsu draugiem un radiem rīkoties, kad mums pienāks laiks atstāt mūsu enkura vietu.
http://www.antroposofija.lv/lv...
Img
2013.03.08. 22:15
Aizgājēja sagatavošana, praktiski padomi.

Nātres, svaigs gaiss, vēsums.... Kas ir tie līdzekļi un faktori, kas palīdz aizgājēja ķermeni uzglabāt pēc iespējas labākā stāvoklī līdz atvadu brīdim, ko darīt, ja ir dažādi ķermeņa ārējie bojājumi, kā novērst smakas rašanos (it īpaši karstā vasaras laikā), ko darīt ar aizgājēja ķermeni pēc smagām katastrofām, kur tas ir ticis ārēji spēcīgi bojāts?

Viens no vissmagākajiem procesiem tuviniekiem (ja aizgājēja sagatavošana netiek rīkota ar apbedīšanas aģentūru) ir aizgājēja sagatavošana bēru ceremonijai – mazgāšana, apģērbšana, uzglabāšana – psiholoģiski ļoti smagi.


Ja aizgājušais tiek uzglabāts morgā pie piemērotas temperatūras un nav aizgājis ar slimību, kā rezultātā ķermenī sākusies šķidruma uzkrāšanās, tūska, problēmām nevajadzētu rasties. Karstas vasaras ir daudz nepatīkamāks periods – ieteicams apmazgāt ar spirtu ķermeņa redzamās daļas, ar spirtu samitrinātu lupatiņu ielikt arī zārkā, kā arī līdz bēru ceremonijai, zārkā ievietot lielu daudzumu nātres un atstāt zārka vāku līdz galam neaiztaisītu un novietot vēsā vietā.


Ir viena lieta, pret kuru cilvēks ir bezspēcīgs – negaiss un tā tuvošanās. Ja gadās, ka šajā laikā ir jāuzglabā miruša cilvēka ķermenis, tam var sākties dažāda veida „deformācijas” – ķermenis uzblīst, sāk zilēt, smakot, pat tecēt un ir gadījumi, kad ķermenis pārklājas ar biezu pūkas kārtu (kā pelējums, bet daudz koncentrētāks)... Tādēļ jāpievērš pastiprināta uzmanība mirušā tuvinieka ķermeņa uzglabāšanai un apstrādei, ja valda negaisu aktivitāte un gaidāmas šīs gaisa spiediena, temperatūras maiņas tā rezultātā.


Ir gadījumi, kad uzglabājot mirušo ķermeni, ir aizmirsts par to, ka tajā vietā mēdz būt „grauzēji” – žurkas, peles, kuru darbības rezultātā gadās šausminoši pārdzīvojumi tuviniekiem – mirušajam tikušas bojātas dažādas ķermeņa daļaas un dažkārt pat to dēļ vairs nav iespējams atvadu brīdī zārku turēt atvērtu. Tamdēļ, ja ir zināms, ka noteiktajā vietā ir iespējama grauzēju klātbūtne – jau laicīgi jāveic visi piesardzības pasākumi – žurku inde, zārka „apbruņošana” ar režģīti malās vai citām ierīcēm, kas neļautu grauzējiem piekļūt zārkam u.c. pasākumi.


Ja mirušā ķermenis jau sācis redzami bojāties – smaka, šķidruma izdalīšanās u.c., praksē tiek praktizēts paņēmiens, kad zārku jau ielaiž pirms ceremonijas paredzētajā bedrē un līdz vākam aprok ar smiltīm un bēru ceremonija sākas no tās vietas, kad aizgājušais jau ir Zemes mātes klēpī.


Ja aizgājējs ir cietis negadījumā, ilgstoši atradies ūdenī un citādi ticis ārēji bojāts, bērēs zārku never vaļā, vai arī mēdz veikt kremāciju, lai padarītu šo procesu „vieglāku”. Ieteicams šādās atvadu ceremonijās pie zārka vai urnas novietot aizgājēja fotoattēlu, lai bēres nekļūtu par bezpersonisku pasākumu, bet izvadītu kādu konkrētu personu.

Apģērbu izvēlās tuvinieki pēc savām iespējām, kā arī ņemot vērā aizgājēja dzīves stilu un uzskatus, lai radītu viņam atbilstošu tēlu. Vīriešiem parasti tas ir tumš uzvalks, gaišs krekls, tumši apavi, tumšas zeķes, sievietēm svārku kostīms vai kleita, slēgti apavi, kā arī viņiem mīļas rotaslietas, bet te var būt dažādas variācijas.


Aizgājējs visādā ziņā ir jāsagatavo savai pēdējai gaitai – gan tīrība, gan apģērbs, apavi, gan rotas, kā arī frizūra un sievietēm, kas to lietojušas – kosmētika. Ja bēres tiek rīkotas ar apbedīšanas aģentūras starpniecību, šos visus pakalpojumus iespējams pasūtīt, bet ja nē, tuvinieki sagatavo aizgājēju pēc saviem ieskatiem.


Ja tiek apglabāts bērns, vajadzētu izvēlēties gaišas krāsas – parasti tā ir balta un zaļa – dzīvības un jaunības krāsas, gados vecākiem cilvēkiem, tās var būt tumšākas


Katrā gadījumā, labāk noteikti pakonsultēties ar profesionāļiem šajos jautājumos, lai nebūtu jāpiedzīvo ļoti nepatīkami brīži, kas pilnībā „izsistu” tuviniekus no kaut cik esošā līdzsvara...


Ja nāve iestājusies mājās

Šī ir visnepatīkamākā nodaļa, jo jāraksta par fizioloģiskām norisēm, kuras cilvēki nezina un nevēlas zināt. Taču var rasties situācijas, kad šī informācija diemžēl var noderēt.


Ko darīt, ja nāve atnākusi nakts vidū, pilsētas dzīvoklī un nav neviena, kas spētu palīdzēt apkopt nelaiķi?


Nav vērts saukt "ātro palīdzību", jo tā mirušos nepārvadā. Daudzām apbedīšanas firmām ir diennakts telefoni, taču saukt morga mašīnu nav nozīmes, pirms nav saņemta ārsta apliecība par nāves iestāšanos. Morga pieņem tikai atdzisušu ķermeni, kad pēc nāves iestāšanās pagājušas vismaz dažas stundas.


Kas jādara, tiklīdz iestājusies nāve? Vispirms nomierinieties, iededziniet svecīti. Nav vērts uztraukties, jo nekas ļaunāks vairs nevar notikt. Tūdaļ nepieciešams parūpēties par aizgājēja ķer¬meni. Tas iztaisnots jānogulda uz cieta pamata – galda, grīdas vai plata sola. Jāaizver acis. Zem galvas paliek spilvenu, lai galva būtu nedaudz pacelta, lai seja nepaliktu zilgana. Ar lakatiņu piesien zodu.


Nelaiķi var apmazgāt un apģērbt mājās, vai arī to var uzticēt morga darbiniekiem. Dažu reliģiju pārstāvji, piemēram, musulmaņi, nevēlas, lai viņu piederīgos apkoptu citas ticības cilvēki, tādēļ apmazgāšanu un ģērbšanu veic paši. Arī daļa latviešu negrib, lai tuviniekam pieskartos svešas rokas.


Ir ticējums, ka vistuvākajiem radiem nevajadzētu apmazgāt nelaiķi, labāk to veikt tālākiem radiem vai citiem cilvēkiem. Ja neviens no piederīgajiem nespēj šo darbu veikt, to izdarīs morga sanitāri.


Apmazgāšana. Labāk to veikt tūdaļ, kamēr ķermenis nav sastindzis. Visu ķermeni apmazgā ar mitru sūklīti un noslauka. Dažādām konfesijām ir īpašas lūgšanas, kuras lasa mazgāšanas laikā. Apģērbu, kurā cilvēks miris un visu, ko izmantoja viņa apmazgāšanai, pieņemts sadedzināt. Pareizticīgajam nelaiķim jābūt uzvilktam kaklā liekamajam krustiņam un, ja tas ir saglabājies, arī kristību krustiņam.


Ģērbšana, apģērba izvēle. Pēc apmazgāšanas aizgājējam uzvelk tīru veļu un tīras drēbes. Izvēlas labāko veļu. Daudzi tuvinieki jautā - kādas drēbes izvelēties? Bēres ir godpilna atvadīšanās no nelai¬ķa. Tādēļ ģērbj tās labākās svētku drēbes, kuras nelaiķim piestāvēja un kuras viņš labprāt valkāja. Vīrietim vislabāk izskatīsies uzvalks. Sievietei gados vilksim kleitu vai kostīmu ar garām piedurknēm un slēgtu kakla daļu. Tagad, izvēloties apģērbu, vairs neievēro stingrus reliģiozos priekšrakstus. Tomēr ticīgu nelaiķi ietērpj tādās drebēs, kādas viņš parasti ģērba, ejot uz baznīcu.


Kājās uzvelk jaunas zeķes, sievietēm - zeķes vai zeķubikses. Ja nav tūskas, labāk izskatīsies kurpes. Ja kājas stipri piepampušas vai arī nav labu apavu, velk čībiņas. Tās nopērk apbedīšanas piederumu veikalā vai apbedīšanas firmā. Pirkstā var atstāt laulības gredzenu. Taču tad, nododot nelaiķi morgā, rotaslietas – krustiņš un gredzens – dokumentāli jāfiksē, lai vēlāk nerastos pārpratumi. Ja vecai mammītei patika nēsāt lakatiņu, galvā uzsiesim labāko no tiem. Ja grūti izvēlēties apģērbu pēdējai gaitai, atcerēsimies, kādas drēbes aizgājējam vislabāk patika. Domās pajautāsim viņam, kādu apģērbu viņš izvelētos?


No rīta jāsazinās ar savu ārstu, lai pieteiktu mājas vizīti un saņemtu ārsta apliecību par nāves iestāšanos, kurā noradīts nāves cēlonis.


Transportēšana no mājām uz morgu. Mūsu valstī diemžēl nav likuma par apbedīšanu, ir tikai Ministru kabineta izdotie "Kremācijas noteikumi", tāpēc daudzi ar apbedīšanu, mirušā cilvēka ķermeņa saglabāšanu un morga darbu saistītie jautājumi ir neskaidri. Rīgā gandrīz visos morgos (atskaitot Valsts Tiesu medicīnas ekspertīzes centra morgu) daļa vietu ir iztrīta privātām apbedī¬šanas firmām. Tās par maksu nogādā nelaiķus morgā, kā arī iekasē naudu par saglabāšanu un citiem pakalpojumiem.


Jebkura reklāmas avīzē ir vairāku apbedīšanas firmu telefoni. Ja nelaiķis nav apģērbts mājās, līdzi jāiedod bēru drēbes. Tās morgā var nogādāt arī vēlāk.


Nav noteikts, kā jāpārved mirušā ķermenis. Parasti izmanto nestuves, nelaiķi apsedz ar segu vai pārklāju. Tuvinieki nelaiķi var aizvest arī ar savu transportu, iepriekš sazinoties ar morgu. Lai ne¬laiķi pieņemtu morgā saglabāšanai, nepieciešams dokuments - ārsta apliecība par nāves iestāšanos vai miršanas apliecība.


Nelaiķa saglabāšana mājās. Likums nenosaka, ka līdz bērēm aizgājējs obligāti jāglabā morgā. Laukos bieži iztiek bez tā. Vēsākā laikā dažas dienas līdz bērēm nelaiķi var saglabāt mājās. Apmazgātu un apģērbtu to novieto vēsā telpa – verandā vai kādā saimniecības ēkā. Jāskatās, lai telpa nebūtu mīnus grādi, citādi, siltā atvadu telpā atkūstot, ķermenis sāks izdalīt mitrumu. Taču, ja bēru laikā nav paredzēts to ienest siltā telpā, var pieļaut ķermeņa sasalšanu.


Grūtāk ir saglabāt aizgājēju karstā vasarā, īpaši pērkona laikā. Ja slimniekam bija vēzis, gangrēna vai kuņģa slimība, ķermenis ātri bojājas.


Ja nāve iestājusies slimnīcā

Ja tuvinieks miris slimnīcā, viņa ķermeni tūdaļ nogādā morgā. Tuviniekiem jādodas pie ārstējošā ārsta vai nodaļas vadītāja, lai saņemtu ārsta apliecību par nāves iestāšanos. Praksē tuvinieki ar ārstu vienojas arī par sekcijas veikšanu. Ir gadījumi, kad sekcija jāveic obligāti (sk. nodalu par transplantāciju). Citos gadījumos, ja tuvinieki nevēlas secēšanu, var vienoties, ka sekciju neveiks. Dažkārt tuviniekiem ir jāuzraksta iesniegums par to, ka viņi lūdz sekciju neveikt, nāves cēlonis viņiem ir skaidrs un pret ārstēšanu pretenziju nav.


Var būt arī tieši pretēja situācija - tuvinieki ir neapmierināti ar ārstēšanu un pieprasa veikt sek¬ciju.


Nelaiķa saglabāšana morgā

Morga telpās ir no 0 līdz 2 °C temperatūra. Li¬kums nenosaka, cik ilgi nelaiķa ķermeni var glabāt morgā. Bioloģiski to var glabāt apmēram mēnesi, taču dažu slimību dēļ šis laiks ir daudz īsāks.


Nelaiķa apmazgāšana, ģērbšana un iezārkošana ietilpst morga sanitāra pienākumos. Dažkārt piederīgie reliģisku vai citu apsvērumu dēļ vēlas paši apmazgāt un apģērbt aizgājēju. Dažos mor¬gos to atļauj, citos - neatļauj. Piederīgajiem uz morgu jānogādā bēru drēbes un zārks. Bieži vien blakus morgiem strādā apbedīšanas dienesti, kur var nopirkt zārku.


Bieži veic nelaiķa grimēšanu – sejai uzklāj pūderkrēmu, kas apslēpj ādas defektus un plankumus. Lūpas nokrāso ar piemērotā toņa lūpukrāsu. Lieto parasto kosmētiku.


Noteikumi paredz, ka nelaiķis piederīgajiem jāizsniedz apģērbts un iezārkots. Dažkārt tas rada sarežģījumus, piemēram, ja nāve iestājusies citā pilsētā, bet piederīgie ģērbšanu un iezārkošanu vēlas veikt mājās.
http://www.saulriets.lv/test/i...
Lai pievienotu komentāru, vispirms ir jāielogojas portālā
Ieiet | Reģistrēties